Atpakaļ uz jaunumiem 30/1/2017 Labu darot

Trešā reize bija veiksmīgā. Ingas stāsts par mākslīgi ieņemta bērniņa nākšanu pasaulē

Portāls cālis.lv publicējis aizkustinošu rakstu par māmiņas pārdzīvojumiem, lai tiktu pie ilgi gaidītā bērniņa. Piedāvājam to izlasīt arī Jums.

Mūsu sabiedrība un arī ginekologi, kuri strādā “parastajās” poliklīnikās, nav gatavi pieņemt problēmu, kas pēdējos gados skar arvien vairāk ģimeņu – neauglības ārstēšanu un tikšanu pie mazuļa mākslīgā ceļā. Par to pārliecinājusies 35 gadus vecā Inga (vārds mainīts), kura pēc sešu gadu gaidīšanas – palikt stāvoklī dabiskā ceļā, ar vīru vērsās pie neauglības ārstēšanas speciālistiem. Un arī jau uzreiz viss nenotika. Liktenīgā un veiksmīgā reize bija trešā, un patlaban pāris audzina piecus mēnešus vecu mazuli. Tik ļoti gaidītu un mīlētu, ka Inga atzīst – abiem esot bail, vai mazais netiks pārāk izlutināts.
Ar Ingu mani iepazīstina kādas neauglības ārstēšanas klīnikas speciālisti, un sieviete labprāt piekrīt padalīties savā pieredzē, lai iedrošinātu citus pārus neatteikties no sava sapņa, rokas, kas dažbrīd nolaidušās, atkal pacelt augšā, kā spārnus pirms lidošanas, nebaidīties, ticēt un mīlēt. Kā saka Inga: “Ja es toreiz, pirms sešiem gadiem būtu zinājusi to, ko zinu tagad, būtu rīkojusies pilnīgi citādi, bet es biju stulba, mainot tik poliklīniku ginekologus un cerot, ka notiks brīnums, kas nemaz nevarēja notikt.”

Inga vēlējās palikt anonīma un tas ir pilnīgi saprotams, jo pat tuvākie radinieki nezina, kādā ceļā ģimene tikusi pie mazulīša. Pagaidām ģimene to turēs noslēpumā.

Inga apprecējās un pēc kāda laika abi ar vīru sāka domāt par bērniņu. Viņi gaidīja sešus gadus. “Kad sapratu – kā nav, tā nav – gāju pie ārstiem. Šajos gados laikam nomainīju kādus piecus, vai pat vairāk, ginekologus. Viņi tam nav gatavi, to saprotu tikai tagad. Neviens, uzsveru, neviens ginekologs neieteica uz pārbaudēm aiziet arī vīram. Man tikai taisīja visādas analīzes, izmeklējumus – viss kārtībā, bet stāvoklī nepaliku. Es domāju, ka vaina ir manī. Tad sāku pati lasīt, interesēties par šo jautājumu, līdz nāca sapratne, ka pie ārsta jāiet arī vīram,” atminas Inga.

“Toreiz izdomājām, ka jāpiesakās valsts programmā, kas neauglīgiem pāriem sniedz iespēju mēģināt tikt pie mazuļa bez maksas. Rindā bija jāgaida aptuveni divus gadus, bet mēs sagaidījām savu kārtu. Kad jau tikām pie speciālistiem, kuri specializējušies šajā jautājumā, un izgājām abi visādas pārbaudes, noskaidrojās, ka vaina ir vīrā. Viņš lietoja gan zāles, gan vitamīnus. Bet pirmā reize neizdevās, aptuveni astotajā grūtniecības nedēļā auglis pārtrauca attīstīties un bija nepieciešama tīrīšana,” stāsta Inga.

Pēc neveiksmīgās grūtniecības Inga ar vīru nepadevās, lai gan bijuši arī brīži, kad “pilnīgi nolaidušās rokas, neko vairs negribējies”. Bet pagāja trīs mēneši, un ārsti sacīja, ka Ingas organisms ir gatavs mēģināt atkal. Tā bija otrā reize, kad tika veikta mākslīgās apaugļošanas procedūra, izmantojot to pašu “materiālu” ko pirmajā reizē, jo, pēc Ingas vārdiem, “derēja tās pašas pārsliņas, kas bija sasaldētas”. Bet arī otrajā reizē grūtniecības sākumā auglis pārtrauca augt, un nācās atkal tikt pāri šim zaudējumam.

Trīs – skaitlis trīs bija pāra laimīgais. Pēc otrās neveiksmīgās reizes pagāja aptuveni pieci mēneši, un Inga teica – darām to atkal. Tiesa, abas pēdējās procedūras pāris veica par saviem finanšu līdzekļiem. “Protams, nebija jau tā, ka paņem no maka, bija naudiņa jāpakrāj, bet ja bērniņu gribas, to visu var izdarīt. Trešajā reizē mums viss bija jāsāk no nulles, pilnā programma, un izmaksāja tas mums aptuveni 2500 eiro, bet uzsveru, ka katram pārim šī summa var atšķirties, atkarībā no veselības problēmām,” stāsta Inga.

Šovasar pāris sagaidīja savu pirmdzimto, kurš ir radies mākslīgās apaugļošanas ceļā. Grūtniecība noritējusi ideāli, tāpat kā dzemdības. Inga savu mazulīti pasaulē laida dabiskās dzemdībās. “Viss ir tieši tāpat, kā parastā grūtniecībā, tikai mazulis ieņemts ir citādāk, ārpus ķermeņa,” norāda Inga. To jau ģimenei ārsti apliecinājuši uzreiz, ja vien viss izdodas, pārējais notiek kā “parastas” grūtniecības gadījumā.

Lai gan tendences, kādā vecumā sievietēm dzimst pirmie bērni, gadu gaitā ir mainījušās un tas notiek arvien vēlākā vecumā, Inga tikai tagad saprot, cik patiesībā tam visam ir liela nozīme. “Tagad, kad man ir 35 gadi un laimīgi piedzimis mazulis, tikai tagad es saprotu, ka patiesībā nevajag visu atlikt uz vēlāku laiku. Protams, mēs jau abi gribējām, kā it kā skaitās normāli – iegūt izglītību, tad vajadzēja sev nodrošināt dzīvesvietu, apprecējāmies un tikai tad sākām domāt par mazuli, un vēl pēc tam tik ilgi gaidījām, cerējām… Biju stulba, neinformēta, bet paldies internetam, paldies līdzīgiem stāstiem, ko lasīju, tas pamudināja rīkoties,” atzīst Inga.

Sieviete mudina citas ģimenes rīkoties ātrāk, labāk divreiz pārbaudīties, ja viss būs kārtībā, tad vismaz būs sirds mierīga un varēs arī kādu laiku nogaidīt, kamēr iestāsies grūtniecība dabiskā ceļā, nevis kā viņi abi – pie ārstiem staigāja tikai Inga, neviens pat neieminējies, ka pārbaudīties jāiet abiem. “Un tie ārsti taču visi bija Rīgā, kur it kā speciālistiem vajadzētu būt līmenī, bet nē, neviens neko. Man pat pašai vajadzēja uzprasīties, lai nozīmētu analīzes,” sašutusi stāsta Inga.

Daži domā – aiziešu uz klīniku un čik, čik, un bērniņš būs gatavs. Nē, tas ir ilgs process, kas prasa pacietību, bet, ja ir mērķis un milzīga vēlme to sasniegt, viss ir iespējams.
Inga
Bet viņiem tas jau pagātnē, īstenībā ģimene ir gatava vēl kādam bērniņam. “Mums palika pāri pārsliņas, kuras ir sasaldētas un šādā stāvoklī var uzglabāties pāris gadus. Par to glabāšanu mēnesī maksājam ap 10 eiro, un tad, kad būsim gatavi, varēsim tās izmantot atkārtoti. Nav saprotams, kas ir pārsliņas? Tas jau ir gatavs “materiāls” – apaugļota olšūna,” skaidro Inga.

Bet par šo tēmu pāris vēl nedomā, mazajam vien ir pieci mēneši, pagaidām ģimene ir pārņemta, sajūsmināta, laimīga un mīlestību gatava sniegt līdz bezgalībai šim pirmdzimtajam. “Bērnu nav iespējams mīlēt par daudz,” piekrīt Inga.

Tomēr viņu skumdina sabiedrības stereotipiskie viedokļi un nostāja, ka šādā ceļā iegūti bērni ar kaut ko atšķiras no dabiski ieņemtiem. “Man ir viena paziņa, kura visiem stāsta, ka viņas bērns ir nācis pasaulē pēc mākslīgās apaugļošanas, bet mēs gan… Pat radi nezina, nevienam neteicām. Mūsu sabiedrība, tieši tāpat kā liela daļa ārstu, tam vēl nav gatavi. Esam ar vīru runājuši par to, kā būs, kad mūsu bērns būs izaudzis līdz tādam vecumam, kad saprot šādas lietas. Redzēsim, teiksim vai neteiksim, to vēl nezinām. Bet skaļi par to runāt šobrīd negribam, daudzi joprojām tam nav gatavi. Iespējams, vēl pēc pieciem gadiem šī lieta tiks uztverta jau kā absolūti normāla,” spriež Inga.

Un vēl Inga vēlas brīdināt citus pārus, ka šis process nebūt nav tik ātrs un vienkāršs. Ir jābūt gataviem neskaitāmu analīžu nodošanai, izmeklējumiem, medikamentu lietošanai. “Daži domā – aiziešu uz klīniku un čik, čik, un bērniņš būs gatavs. Nē, tas ir ilgs process, kas prasa pacietību, bet, ja ir mērķis un milzīga vēlme to sasniegt, viss ir iespējams. Tas ir tā vērts,” apliecina Inga, ar savu stāstu vēloties iedrošināt arī citas ģimenes, kuras skārusi neauglības problēma.

Pilnu rakstu var izlasīt šeit.